Cilvēks dzīvo laukos nevis reģionā

Cilvēks dzīvo laukos nevis reģionā

Latvijas Universitātes un Daugavpils Universitātes starpdisciplinārais trīs gadu ESF projekts „Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas” (Vienošanās Nr. 2009/0222/1DP/1.1.1.2.0/09/APIA/VIAA/087) noslēdzas ar 2012.gada 31. decembri. Projektu uzsākot, publiskā sfērā izskanēja gan nievas par projekta nosaukumu, gan arī nicīgi izteikumi par to, kāpēc šāds pētījums vispār vajadzīgs. Tika pausts viedoklis, ka būtu labāk naudu izdalīt lauciniekiem. Šeit neielaidīšos diskusijās par šiem uzskatiem, bet mēģināšu īsi pastāstīt par projekta rezultātiem. Jau pats vārds „starpdisciplinārs” pat daudziem pētniekiem ir kā dadzis acīs, jo, ko tad nozīmē starpdisciplinārs? Tas nozīmē ne tikai to, ka sadarbojas dažādas disciplīnas, bet arī to, ka viens pētnieks ieiet otra pētnieka disciplīnā, nepārzinot un nepārvaldot attiecīgās disciplīnas teorijas, metodes un iestrādes. Taču mūsdienās vairs nav iespējams strādāt tikai savā, bieži vien ļoti šaurā, disciplīnā. Mūsdienās arī zinātne „globalizējas”, viena disciplīna saplūst ar otru, pārņemot metodes un paplašinot izmantoto teoriju klāstu. Arī agrāk zinātnē un daudzās citās nozarēs ir draudējusi koncentrēšanās uz vienu vienīgu skatu punktu un ievirzi. Šādi radies izteiciens „vienas nozares idiots”, kas nozīmē, ka savu nozari pārvaldi izcili, bet par citiem nezini neko. Tieši tādēļ, piemēram, Vācijas universitātēs ieviests priekšmets „studium generale”, kas studentiem liek obligāti noklausīties dažus kursus pilnīgi citā nozarē/ disciplīnā, nekā tajā, kurā pats studē. Šajā projektā starpdisciplinaritātes jautājumiem tika pievērsta īpaša uzmanība gan semināros (pieaicinot  dažādu nozarus speciālistus no ārpuses), gan arī rakstos. Starpdisciplinaritāti teorētiski no dažādiem aspektiem ir aplūkojusi politoloģe Rasma Kārkliņa[1]. Projektā ir pārstāvētas ļoti dažādas disciplīnas: sociālantropoloģija, politoloģija, kulturoloģija, vides zinātnes, valodniecība un literatūrzinātne. Gribu īpaši uzsvērt, ka 9 no 10 zinātniekiem savus grādus un pieredzi ieguvuši ārvalstīs un bijuši gatavi savas zināšanas ieguldīt Latvijas augstākajā izglītībā. Šajā komandā saplūst kopā pasaules pieredze no Čikāgas, Berkelejas un Ņujorkas uuniversitātēm (ASV), Oksfordas, Kembridžas un Londonas universitātēm (Anglijā), Berlīnes brīvās universitātes un Humbolta universitātes (Vācijā), Bergenas universitātes (Norvēģijā), Linčēpingas un Stokholmas universitātēm (Zviedrijā), Lietuviešu valodas institūta Viļņā un Kauņas universitātes (Lietuvā). Tas nozīmē, ka projekta starpdisciplinaritātē ir pārstāvētas  ne tikai dažādas disciplīnas un metodes, bet arī dažādu valstu un universitāšu zinātniskās pieejas specifika. Projekta pētnieki pievērsušies katrs savai individuālajai tēmai, tās vienlaicīgi sasaistot ar kāda cita projekta pētnieka tēmu. Rasmas Kārkliņas pētījuma tēma ir  „Pilsoniskās iniciatīvas, valsts un sabiedrības mijiedarbe lauku kopienās”[2], kur viņa aplūkojusi kā iedzīvotāji kontaktējas ar pašvaldībām, kāda veida kontakti sniedz vislabākos rezultātus, kādi apstākļi veicina iedzīvotāju līdzdalību sapulcēs un sabiedriskās apspriešanās un kādus sadarbības tīklus veido lauku iedzīvotāji savā starpā? Izmantojot lauku novadu valstisko un sabiedrisko institūciju darbības sistemātisku iezīmēšana („mapping”) un citas sociālās zinātnēs izmantotas metodes, viņa pretstatā dažu citu pētnieku uzskatiem ir nākusi pie slēdziena, ka viņas „(..) pētījums atklāj, ka līdzdalībai var būt reāla ietekme, ja dalībnieki ievēro rindu priekšnoteikumu. Svarīgākais priekšnoteikums veiksmei ir tas, ka apspriežu rīkotājiem un dalībniekiem jābūt pārliecinātiem, ka debatēm ir jēga un ka tām ir konstruktīvs iznākums. Šādu pārliecību var iegūt apzinoties, ka vietējie ļaudis vislabāk pārzina „sava kaktiņa” apstākļus un vajadzības. Papildus jāizprot, ka jebkuru attīstības plānu, var veiksmīgi īstenot tikai ar attiecīgas sabiedrības atbalstu un aktīvu iesaisti, kuru savukārt īsteno minētās vietējās rīcības grupas un partnerības starp pašvaldībām, pilsoniskām apvienībām un uzņēmējiem.[3] Uzmanību pašvaldībām pievērsis arī Deniss Hanovs, sava pētījuma rezultātus apkopojot monogrāfijā „Par Latvijas reģionu mazo pašvaldību stratēģijām dažādības vadībā.”[4] Hanovs monogrāfijas anotācijā raksta: „Pētījums ir veltīts Latvijas integrācijas politikā maz pētītai dimensijai – Latvijas pašvaldību integrācijas un kultūru dažādības politika. Balstoties uz piecu Latvijas pašvaldību darbības analīzi ekonomiskās krīzes laikā, autors apkopojis un analizējis virkni piemēru, kā iedzīvotāju līdzdalība spēj mainīt apkārtējo vidi, veicināt interesi par aktuāliem jautājumiem, palīdzot risināt problēmas konkrētajā pašvaldībā. Pētījumu papildina plašs interviju klāsts un pašvaldības politikas dokumentu analīze, ļaujot lasītājiem veidot secinājumus par konkrētām iniciatīvām.” Hanovs nonācis pie secinājuma, ka nepieciešams: „Veicināt mazākumtautību pārstāvju aktīvāku līdzdalību pašvaldības lēmumu pieņemšanas procesos, definēt publiskajā telpā kopienas vajadzības, izmantot iespējas sniegt atzinumus, viedokļus, piedalīties publiskajās apspriešanās. Piedāvāt pašvaldības struktūrām piedalīties tādās NVO aktivitātēs, kas sekmētu mazākumtautību pilsoņu skaita palielināšanos un tādējādi aktīvāku iesaisti pašvaldības politikas procesā un tiešajos demokrātijas procesos.”[5] Projekta un lauku dzīves iztirzājuma kodolu veido trīs sociālantropologu pētījumi, proti, Agneses Cimdiņas  „Saimniekošanas un uzņēmējdarbības prakses Latvijas laukos” , Ievas Raubiško  „Ētisku priekšstatu veidošanās un tiem atbilstošas prakses Latvijas laukos” un Daces Dzenovskas  „“Viensētnieks” un “migrants”: Latvijas lauku iedzīvotāju mobilitātes prakses”. Visas trīs pētnieces ir veikušas ilglaicīgus un intensīvus līdzdalīgus novērojumus un dziļās intervijas, apjomīgu sekundāras literatūras analīzi, ko Dzenovska vēl papildinājusi ar lauku iedzīvotāju mobilitātes prakšu iezīmēšanu vēsturiskā un mūsdienīgā skatījumā, izmantojot arhīvu materiālus.  Agneses Cimdiņas savā pētījumā centusies noskaidrot kā lauku saimnieki un uzņēmēji veido attīstības stratēģijas, kā viņi organizē savu ikdienu, kā dzīvo, izdzīvo un pelna, kā pielāgojas politekonomiskajām pārmaiņām, vai un kā viņi realizē savu priekšstatus par labu dzīvi, kā izprot un stiprina ilgtspējīgu attīstību savā nozarē un reģionālajā Latvijā (Eiropā) kopumā? Toties Ieva Raubiško pievērsusies šādām problēmām: Kā lauku iedzīvotāju priekšstati par labu dzīvi ietekmē un veido dzīves (sadzīves, attiecību, saimniekošanas u.c.) prakses, un otrādi – kā šīs prakses formē izpratni par labu dzīvi? Pētījuma gaitā Ieva Raubiško arvien vairāk uzmanības veltījusi „darbam”  kā vienam no labas vai pieņemamas dzīves galvenajiem elementiem. Agneses Cimdiņas un Ievas Raubiško pētījuma rezultāti atrodami monogrāfijā „Cilvēks un darbs Latvijas laukos: sociālantropoloģisks skatījums”[6]. Kā raksta autores savas grāmatas anotācijā: „Šajā empīriski bagātajā monogrāfijā caur kultūras un sociālās antropoloģijas prizmu niansēti aprakstītas un analizētas šodienas dzīves un darba dažādās izpausmes, iespējas un ierobežojumi Latvijas laukos. Dzīve laukos ietver gan tukšumu un sairumu, gan sociālekonomisko vitalitāti, gan bezdarbu, gan veiksmīgu saimniekošanu, gan nabadzību, gan arī jēgpilnu iztikšanu un turību. Šie ir tikai daži no aspektiem daudzslāņainajā lauku ainā, ko monogrāfijas autorēm palīdzējuši saskatīt, izjust un izprast lauku iedzīvotāji. Grāmatā lauku attīstības kontekstā atspoguļota laucinieku darba ikdiena un analītiski aktualizēti tādi jēdzieni kā darbs un bezdarbs, uzņēmējdarbība un inovācija, kultūra un ekonomika, saimniekošanas racionalitāte un laba dzīve. Dziļāk ielūkojoties gan strādnieku un šķietamo bezdarbnieku, gan bioloģisko, pirts un citu nelielo saimniecību ikdienā, gan arī lauku attīstības speciālistu un sociālo darbinieku viedokļos, autores ļauj saskatīt un izprast līdz šim nesaredzētus, neizprastus un arī ignorētus lauku darba dzīves aspektus. Monogrāfija balstīta uz ilglaicīgiem lauka pētījumiem Latvijas laukos no 2010. līdz 2012. gadam.” Latvijas laukos ļoti aktuālam tematam ir pievērsusies zinātniece Dace Dzenovska savā monogrāfijā „Aizbraukšana un tukšums Latvijas laukos: starp zudušām un iespējamām nākotnēm.”[7] ko viņa pati raksturo grāmatas anotācijā šādi: „Vai un kāda veida problēma ir aizbraukšana? Kā aizbraukšana kā masveida sociāla parādība maina sociālo un politisko vidi Latvijā? Kā tā pārmaina cilvēku dzīvi, tajā skaitā pasaules uztveri un rīcību? Šajā monogrāfijā autore skata aizbraukšanu nevis kā izolētu parādību, no kuras izriet politikas mērķis apturēt aizbraukšanu un pagriezt cilvēku plūsmu pretējā virzienā, bet gan kā kompleksu darbību kopumu, kuru analizējot uzmanība jāpievērš arī dzīvei uz vietas, tajā skaitā aizbraukšanas interpretācijai un reprezentācijai ikdienas, kā arī publiskajā un politiskajā diskursā. Balstoties uz etnogrāfiskiem datiem, kas iegūti ar līdzdalīgā novērojuma un interviju palīdzību Latgalē un Kurzemē, monogrāfijas nodaļas pievēršas aizbraukšanas un tukšošanās rezultātā notiekošajām pārmaiņām lauku iedzīvotāju dzīves pasaulē, kā arī šajās pārmaiņās manāmajām nākotnes aprisēm. Autore aicina paplašināt problēmas formulējumu un skatīt aizbraukšanu un lauku tukšošanos pēcpadomju ekonomisko un politisko reformu kontekstā. Tāpat, autore aicina pievērsties detalizētai tagadnes analīzei, jo tikai saprotot tagadni iespējams veidot nākotni, kurā dzīve ir dzīvojama arī tepat Latvijā.” Pavisam citai, taču ļoti nozīmīgai nozarei ir pievērsies projekta ceturtais sociālantropologs Klāvs Sedlenieks, proti: „Miermīlības kultūras izpēte: Antropoloģisks pētījums par kultūras faktoriem, kas ļauj izvairīties no konfliktiem.” Viņš savā pētījumā jautā, cik nozīmīga pētāmajās kopienās ir miermīlīga, harmoniska uzvedība un dzīves veids, kādā veidā tiek uzturēta spēja miermīlīgi risināt konfliktus, kādas miermīlīgas konfliktu risināšanas formas tiek izmantotas, kā zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas miermīlīgai sadzīvei tiek uzturētas un nodotas nākamajām paaudzēm? Pētījuma rezultāti atrodami projekta „prezentācijā” žurnālā Akadēmiskā dzīve, [8] kurā Sedlenieks analizējis miermīlības iezīmes un potenciālu J. Poruka klasiskajā novelē “Kauja pie Knipskas” secinot, ka nedz sabiedrība, nedz pats galvenais varonis Cibiņš nav uzskatāmi par miermīlīgiem. Projekta rakstu krājumā publicētajā rakstā [9] Sedlenieks izstrādājis “valsts kabatu” jeb “tukšumu” jēdzienu, skaidrojot faktu, ka dažos lauku apgabalos valsts faktiski nepastāv ar pielāgošanos nemitīgi mainīgajai valsts sistēmai. Savukārt rakstā, kas iesniegts Journal of Baltic Studies speciālizdevumā[10] Sedlenieks vēstī, ka pētāmajā lauku apvidū (rakstos dēvētā par Mierpili) pastāv vēsturiski izveidojies uzskatu komplekss, kas uzsver savstarpējas sadarbības un miermīlīgas konfliktu risināšanas nepieciešamību. Mierpils iedzīvotāji cildina tieši tās īpašības, kas ļauj cilvēkiem savstarpēji labāk sadarboties (vārda turēšana, godīgums, taisnīgums), bet izvairās no vērtībām, kas uzsver sacensību un konkurēšanu. Pretēji citām vietām Latvijā, Mierpilī cilvēki arī labprātāk izmanto līdzbiedru palīdzību ieilgušu konfliktu risināšanā. Projekta pētnieku grupā bija arī viens dabzinātnieks, ķīmiķis Ivars Pavasars, kurš pievērsies vides aizsardzības jautājumiem un projektā pētījis šādu tēmu „Vides plānošanas instrumentu pielietojums: veiksmes un neveiksmes”. Pavasaram projekts bija īpaši liels izaicinājums, jo eksakto zinātņu pārstāvim tikt „ie- un apskautam” no humanitāro zinātņu pārstāvjiem ar pilnīgi citu domāšanu un citām metodēm, kur īpaši šajā projektā galvenie rādītāji bija kvalitatīvi, ne kvantitatīvi un statistiski, nav viegli. Pavasara problēmjautājumi skan: cik veiksmīgi darbojas pašreiz Latvijā izmantotie vides novērtējuma un prognozēšanas instrumenti, cik precīzas un pamatotas izrādījušās šo instrumentu vides izmaiņu prognozes, un vai iedzīvotāji ar to palīdzību spēj efektīvi realizēt savas intereses? Starpdisciplinaritātes iespaidā Pavasars ir veicis ne tikai tiešos vides ietekmes pētījumus, bet arī sadarbojoties ar pārējiem kolēģiem izmantojis humanitāro zinātņu metodes, kas vainagojies vairākās publikācijās[11]. Projektā piedalījās arī divi valodnieki un viens literatūrzinātnieks. Cilvēks no malas varētu jautāt „Ko tad tie tur dara ar laukiem?” tomēr arī viņi ļoti nopietni saistīti ar lauku ļaudīm. Edmunds Trumpa un viņa asistente Anna Stepiņa (abi  no Daugavpils Universitātei) ir pievērsušies tēmai: Dialektu un izlokšņu robežu izmaiņas (lingvistisko un sociolingvistisko faktoru analīze). Viņu problēmjautājumi ir: kādā veidā dialekts var mainīties atkarībā no lingvistiskajiem (valodas sistēmas attīstība, literārās valodas ietekme) vai no ekstralingvistiskajiem (pašapziņa, sadzīves reāliju izzušana, migrācija, administratīvo robežu pārmaiņas) faktoriem un kur atrodas robeža, kas šķir augšzemnieku dialekta latgalisko izlokšņu paveidus?  Šeit īpaši interesantas ir izmantotās metodes: starpdisciplinārās (izlokšņu teritoriju kultūrvēsturiskā analīze, t.i., dažādu laikmetu karšu, vietvārdu sarakstu, draudžu sarakstu salīdzināšana, karšu slāņu zīmēšana), lingvistiskās (zilbes intonāciju auditīvās analīzes jeb izvērtēšanas ar dzirdi metode, fonoloģiskās izvērtēšanas jeb teicēju viedokļu klasificēšanas metode  un relatīvās kvantitātes metode). Ar fonētiskās analīzes programmu PRAAT izanalizēti vairāki tūkstoši vārdu ar dažādām zilbes intonācijām. Datorizēti pētot patskaņu garumus un balss slēgumu posmus aiz tiem, bija iespēja precīzi noteikt sēlisko un latgalisko areālu pētītajā teritorijā. Trumpa un Stepiņa ir pētījuši 11 novados (Daugavpils, Līvānu, Jēkabpils, Krustpils, Varakļānu, Madonas, Lubānas, Rugāju, Cesvaines un Gulbenes novadā, kur iekļautas 22 izloksnes) aptaujāti 264 teicēji, kas pieder dažādām vecuma grupām (dz. 1913.-1996. gadā).  Lauku ļaudīm tika uzstādīti pārējo projekta pētnieku sagatavoti jautājumi. Rezultāti ir apkopoti unikālā monogrāfijā "Latviešu ģeolingvistikas etīdes."[12]  Par monogrāfiju Trumpa raksta anotācijā: "Latviešu ģeolingvistikas etīdēs” tiek pētīta ar ģeolingvistiku jeb areālo lingvistiku saistīta izlokšņu, administratīvi teritoriālo un draudžu robežu problemātika. Trīs grāmatas nodaļās jeb etīdēs ir skarti diezgan atšķirīgi ģeolingvistiskās izpētes aspekti: pirmkārt, tiek piedāvāti jauni fakti par latviešu areālo pētījumu sākumposmu (tiek salīdzinātas pirmās A. Bīlenšteina veidotās latviešu dialektu kartes), otrkārt, uz kultūrvēstures dotumu fona kritiski aplūkota izloksnes koncepcija (aprakstītas administratīvi teritoriālo vienību un draudžu robežu izmaiņas Rietumlatgalē, kas varēja ietekmēt izlokšņu robežas), treškārt, balstoties uz jaunāko dialektu materiālu, piedāvājot jaunus tā klasificēšanas veidus un metodes, Daugavas labajā krastā tiek precizēta viena no galvenajām robežlīnijām, kas šķir augšzemnieku dialekta sēliskās un latgaliskās izloksnes – kāpjošās un lauztās zilbes intonācijas izoglosa.” Literatūrzinātniece Aija Priedīte  aplūkojusi lauku iedzīvotājus no vēsturiskās perspektīvas, izmantojot latviešu klasisko literatūru un to salīdzinot ar kādu reālu Latvijas lauku viensētu. Pētījums „Dzīve uz laukiem latviešu literatūrā no brīvlaišanas laikiem līdz mūsdienām” tiek atspoguļots divdaļīgā monogrāfijā, proti, „Zaļās zemes dievsunīšu un likteņu līdumnieku laiki.[13] ” un „Stuburi. Kādas Latvijas viensētas dzīve.” [14] Literatūrsocioloģiskā pētījuma pirmajā daļā galvenā uzmanība pievērsta „savam kaktiņam” un pētījumā hronoloģiski aplūkota latviešu zemnieku šī  sava zemes kaktiņa  ieguves un attīstības stratēģijas, kuras pastāvīgi ietekmējušas politiskas idejas un to ieviešana, kari un karu sekas - Latvijas kultūrvides pārmaiņas. Pētījuma korpuss aptver vairāk nekā 5000 lappušu, ko veido divpadsmit reālistiskā manierē rakstīti romāni, aptverot  laikposmu no zemnieku brīvlaišanas 19.gadsimtenī līdz mūsu dienām. Pētījumā nav analizētas daiļdarbu estētiskās vērtības, bet uzmanība pievērsta starpdisciplināram skatījumam, aplūkojot viensētu iedzīvotājus, viņu mobilitāti, vērtību izpratni, konfliktu risinājumus un attiecības ar publisko vidi. Romānu fiktīvajā vidē tiek aplūkoti un analizēti tādi paši jautājumi, kādus pārējie projektā pārstāvēto disciplīnu (sociālantropoloģija, politoloģija, kulturoloģija, valodniecība, vides zinātne)  pētnieki pēta uz vietas, lauku darbā, intervējot vietējos iedzīvotājus. Otrajā daļā „Stuburi. Kādas Latvijas viensētas dzīve.” tiek aplūkota konkrēta Latvijas viensēta. Literatūrsocioloģiskajā pētījumā “Zaļās zemes dievsunīšu un likteņu līdumnieku laiki” aprakstītie notikumi, lai arī cik reāli tie neaprakstītu lauku dzīvi, ir un paliek rakstnieka radīta, daiļdarbā iemiesota fikcija. Bet kāda ir bijusi un ir latvju viensētas “īstā dzīve”? Balstoties uz arhīvu, mutvārdu un rakstiskiem avotiem tiek izpētīta šīs konkrētās viensētas dzīve no muižas laikiem līdz mūsdienām. Projekta pētījumu rezultāti tika apspriesti forumos ar vietējiem iedzīvotājiem, tajās apkaimēs, kur pētnieki uzturējušies koncentrētāk vai ilgāku laiku.  Šādi tika izvēlēta Kuldīga (Kurzemē), Ozolnieki (Zemgalē), Kaunata (Latgalē) un Cesvaine (Vidzemē). Forumos piedalījās gan pētījumos iesaistītie respondenti, gan pašvaldību vadītāji un darbinieki, lielsaimnieki un sīksaimnieki, skolotāji, bibliotekāri un katrā no forumiem bija arī kupls skaits pēdējo klašu skolēnu. Spraigās diskusijās visos forumos izskanēja, ka cilvēki nejūtas uzklausīti. Šai problēmai nopietni pievēršas arī Dace Dzenovska savā monogrāfijā, ka attīstības plānos runā par reģioniem, neizprotot, ka cilvēkam, kas tur dzīvo, tas nav kaut kāds reģions, bet vieta, dzīvojamā vieta, kur viņš/viņa pavada savu dzīvojamo dzīvi.