Kā valodnieks kļūst starpdisciplinārs

Kā valodnieks kļūst starpdisciplinārs

Anna Stepiņa Mūsdienu informācijas tehnoloģiju laikmetā, kad sabiedrībā par prioritāti izvirzās materiālā labklājība, kad cilvēkam pirmkārt jādomā par to, kā nodrošināt savu ģimeni, pētījums par Latgales dialekta robežām, kam piešķirts finansējums, cilvēkos izraisa ironiju un skepsi. Liekas, ka lietderīgāk būtu šos līdzekļus izmantot citiem mērķiem, kaut vai vienkārši izdalot to cilvēkiem. Taču ir ļoti nozīmīgas paliekošās vērtības, kas padara mūs par domājošām būtnēm ar sajūtām un emocijām, kas veido mūsu personību un identitāti, un ir svarīgi tās kopt un saglabāt nākamajām paaudzēm. Varētu šķist, ka tāds lietas kā bijība pret zemi, patriotisms, ticība un pateicība Dievam par to, kas cilvēkam pieder un citas īpašības, kas viedo latvieša tēlu, kuru mēs varam vērot rakstnieku literāros darbos, jau sen ir zudušas vai transformējušās mūsdienu latvietī. Taču pagājušās vasaras ekspedīcijas Līvānu novadā atklāja, ka tas viss tomēr ir dzīvs mūsu apziņā. Ir neaprakstāma sajūta sarunāties ar cilvēku, kas kopj šīs vērtības un nodod tās saviem bērniem, un viņu bērni ar bijību tās glabā. Kad informants nosauc sevi par latgalieti un runā par to, ka valoda ir jākopj, ka "jāturas kopā, savādāk izzudīsim kā līvi", tad saproti, cik vērtīgs ir tas darbs, ko mēs šobrīd veicam un cik daudz tas nozīmē citiem cilvēkiem. Nenoliedzami, ka valodniecība ir precīza zinātne, kurā darbojas noteikti likumi, kas jāievēro apstrādājot savākto materiālu, taču valodnieks pētniecības gaitā kļūst liecinieks parādībām, kas saistās ar citām zinātnēm, tādējādi kļūstot starpdisciplinārs. Svarīgākais intervējot cilvēkus, ir nodibināt kontaktu ar informantu. Valodniekam jābūt vērīgam – jāsaprot, kas cilvēkam svarīgs, jāuztver tēma, par kuru tas labprāt runātu. Varētu teikt, ka valodniekam jābūt kaut kādā veidā arī psihologam. Nereti cilvēks vienkārši grib izrunāties, pastāstīt to, kas viņam uz doto brīdi dara raizes vai arī otrādi – sagādā prieku.             Izlokšņu tekstos, kas savākti ekspedīciju laikā, informanti dalās atmiņās par aizgājušajiem laikiem. Atklāj pieredzēto vēstures notikumos. Ir ierakstīti dzīvesstāsti par izvešanu uz Sibīriju, par vāciešiem un krieviem otrajā pasaules karā. Viens no informantiem mums atklāja, ka bijis Daugavpilī Dziesmu svētkos, kad Latvijas prezidents K.Ulmanis teica savu runu un nocitēja viņa vārdus: "Kad dziedāsiet Latvijas himnu, dziediet no visas sirds, jo nav zināms, vai vēl kādreiz šī dziesma skanēs." Valodnieka fiksētie materiāli ir vēstures liecības, valodnieks kļūst vēsturnieks. Sarunu gaitā, cilvēki pastāsta, kā agrāk apkopuši zemi, plēsuši linus un auduši audeklus, atklāj svētku svinēšanas tradīcijas. Parādās izlokšņu teksti, kas ir folkloristikas pētīšanas materiāls. Bieži sarunas interviju laikā pievēršas ekonomiskai un politiskai situācijai valstī. Tiek skarti tādi jautājumi kā krīze, jauniešu aizbraukšana peļņā uz ārzemēm. Tādējādi valodnieks kļūst arī sociologs, jo atklājas viedokļi par notikumiem valstī un sabiedrībā, cilvēku vērtējums. Šeit minēju tikai dažas valodnieka saskarsmes ar citām zinātnēm, bet jau tas parāda, ka, lai gan valodniecība ir zinātne par valodu, tomēr tā nesaraujama ar citām zinātnēm. Valoda nevar pastāvēt bez cilvēka, savukārt cilvēku raksturo sabiedrība, kurai kopīga kultūras vide. Būtiski valodas attīstību ietekmē citi procesi, un ir svarīgi tos apzināt, lai pētījuma gala rezultāts būtu objektīvs. 2011. gada janvārī