Brauciens ar autobusu gar pierobežu

Brauciens ar autobusu gar pierobežu

Dace Dzenovska

Kāda pierobežas pagasta pieturā autobuss uz tuvējo pilsētu pienāk dažas minūtes par agru. Šurpceļā tas atveda bariņu pilsētas pamatskolu apmeklējošus pagasta bērnus, taču atpakaļceļā  gandrīz tukšs, lai gan ir dienas beigas, plkst. 16.12. Pagasta pieturā autobusu gaida pagasta pārvaldes sociālā darbiniece, kura dzīvo pilsētā un pa ceļam mājās ieplānojusi ātri izskriet – galopom, kā viņa teica – dažas novada pašvaldības iestādes pirms to slēgšanas plkst. 17.00. Pagasta pieturā autobusu gaidu arī es. Autobusā priekšā tikai viens cilvēks—priekšējā sēdeklī sēd kāda sirma, apmēram 65 gadus veca sieviete. Autobusa šoferis, kuram varētu būt kādi gadi 45, gaida, kad pienāks sarakstā paredzētais autobusa atiešanas laiks, lai gan visiem skaidrs, ka neviens cits līdzbraucējs nebūs.

Šoferim pie stūres blakus vāze ar no dzijas izveidotām asterveidīgām puķēm. Sirmā kundze ļoti nopriecājas par skaistajām puķēm un krievu valodā jautā šoferim, kur viņš tādas pircis. Izrādās, ka tās taisījusi šofera sieva. Sirmā kundze mēģina skaļi izgudrot mākslas darba tehniku. Gaidam.

„Tukšs, viss tukšs,“ nosaka kundze. „Agrāk tik daudz cilvēku brauca, autobusu gaidīja. Tagad neviens.“

Autobusa šoferis rosās uz braukšanu: „Jā, galīgi tukšs. Visur tā ir. Daudzas mājas pavisam tukšas, pamestas.“ Saruna notiek krieviski.

Sirmā kundze turpina: „Vecie nomirst. Nevienam šeit neko nevajag.“

Šoferis: „Jā, neko nevajag.“

Kundze: „Varbūt mums te ķīnieši sabrauks? Viņi prot pacelt (podnatj) saimniecību. Mēs neprotam. Paskat‘, kā mums viss nolaists dibenā.

Šoferis: „Varbūt musulmaņus te atdzīs?“

Kundze: „Jā, tad viņi te dauzīs pieres pret zemi un lūgsies savu Allahu. Bet varbūt no Āfrikas tos nēģerus. Viņiem tur tuksnesis ar katru dienu iet plašumā, nepietiek vietas.“

Sociālā darbiniece paskatās uz mani un klusi nosaka: „Tas par jūsu tēmu, vai ne?“

Šoferis: „Nesen biju Dānijā, tur viņu daudz. Prasu, vai strādā ar‘? Saka, nē, nestrādā, slinki. Dzīvo uz pabalstiem.“

Kundze: „Viņi visi tur bēgļi, var dabūt pabalstus. Mūsējie, kas brauc, latvieši vai nelatvieši, nekādi bēgļi nav. Vergi. Mūsējie visur vergi. Mēs nevaram dabūt tādu statusu. Viņi dabū politisko statusu, kaut kāda tur reliģiskā vajāšana, a mums nekā. Visi brauc prom.“

Klusums.

Kundze: „Skatījos Lukašenko pa televizoru. Vot‘ tas ir vīrs, cilvēks īstajā vietā. Zin, kā saimniekot. Īsti globāls prezidents. Domā par ļaudīm un paceļ valsti. Kādi tur ciemi un lauki! Skaistums! Gribētu viņam paspiest roku.“

Klusums. Autobuss kratās tālāk. Pa ceļam neviens neiekāpj.

Kundze: „A mums te liek latviešu valodu mācīties. A es runāju vāciski. Aizbrauktu uz Zviedriju, vēl zviedru valodu iemācītos. Mācīšos valodu, kad būs darbs. Katrs cilvēks taču domā, kā viņam labāk. Bet viņi visiem liek runāt latviski, bļin. Pat neatbild man krieviski. Biju aizbraukusi uz Rīgu, prasu, kur tāds un tāds birojs. A man saka: ko lūdzu, nesaprotu. Bļin. Nu tad runājam vāciski. Tādi pie mums cilvēki. Un galvenais, ka savējie skaitās,“

Autobuss brauc cauri pavasarīgajam mežam. „Biju mežā šorīt“, tā kundze. „Tur tik daudz sniegpulkstenīšu. Balti, tik skaisti.“

2010. gada augustā