Saziņa un informētība - attīstības stūrakmeņi?

Saziņa un informētība – attīstības stūrakmeņi?

Māra Pinka
 
Iespaidi no pieredzes, veicot intervijas Vidzemē

Agneses Cimdiņas pētījuma par saimniekošanas veidiem Latvijas laukos (Cimdiņa, Raubiško 2012) ietvaros man ir bijusi iespēja iepazīt Vidzemes laukus ar padziļinātu interviju palīdzību, veicot zinātniskā asistenta pienākumus pētījuma noslēdzošajā daļā. Intervijās par nelielo lauku saimniecību iespējām ražot šodienas apstākļos lauku uzņēmēji, zemnieki un attīstības speciālisti man snieguši zināšanas par lauku iedzīvotāju radošiem saimniekošanas veidiem un ļāvuši izprast, kā zemnieki meklē un atrod jaunus veidus, kā ražot, kā saražoto produkciju realizēt. Daudzu veiksmīgu saimniecību piemēri iedvesmo gan dziļākas izpratnes veidošanā, gan cilvēciskā apbrīnā par laucinieku uzņēmību, darba un dabas mīlestību. Veiktās intervijas ir pavisam neliela daļa no informatīvi un ilustratīvi bagātā Agneses Cimdiņas pētnieciskā darba, tomēr gūtā pieredze ļāvusi paraudzīties uz jautājumiem no vēl kāda skatu punkta. Interviju materiālā ir iespējams izkristalizēt komunikācijas un informācijas aprites nozīmi attīstības veicināšanā. Vēlos šo pieredzi ilustrēt ar interviju paraugiem.
 
Kā pirmo minēšu kāda Vidzemes pagasta lauku labumu tirdziņa attīstības pārstāstu, kas ilustrē lauku attīstības speciālistu koordinējošo lomu un nozīmi vietējās attīstības veicināšanā, apzinoties skaidrošanas un izglītojošo pasākumu nozīmi no malas šķietami vienkāršām lietām:
 
„Mums ir savs lauku labumu tirdziņš, kur var tirgoties un tā. Un cilvēki ļoti priecīgi par to. [..] Sākām mācīt cilvēkus [..] viņus iemācīja tirdziņā, kā jāuzvedas, kā jānotirgo. [..] Nu jau ir pārvarēt[a] visa tā neērtuma situācija: vai kā es iešu, kā es tirgošu. [..] Tur bija grūti sākums. Tagad jau ceturtais gads. Liela daļa uzreiz viņi nenāca [..] cilvēks jau nav radīts uzņēmējs. Tur maizīte, tur žāvējumi, tur zivis [to visu var pārdot]. Mēs ar kolēģi vācām kopā tos cilvēkus [..] tagad braucām uz Vāciju tirgoties, sadarbojamies ar Slow Food, [..] Hanzas dienas, arī tur mēs bijām ar tirdziņu. [..] Ar cilvēkiem jārunā, jābrauc uz vietas, jārunā, jāsaved viņi kopā.
 
Šis intervijas fragments iezīmē ne tikai tirgus koordinatoru entuziasma nozīmīgo lomu, bet arī to, cik nozīmīga ir vienkārša informācijas aprite, ļaujot cilvēkiem pārvarēt kautrīgumu, nesot uz tirgu lauciniekiem šķietami ikdienišķas lietas, kuras turpretī cilvēki bez mazdārziņa augstu novērtē kā pašmāju vai kā tīru, ekoloģisku produktu, un reizē arī ļaujot saprast, kādus produktus mazpilsētas caurbraucēji varētu pieprasīt. Lauku attīstības centra darbinieces stāsta tālāk:
 
„Viņa atnāca: nu ko lai es daru? Nu padomājiet, ko. Nu un tad bija: kūkas varbūt, ka var, konditoreju [..] [tagad] maizīti cep. [..] arī citam viņai mājās sāk pasūtīt. Sāka ar tirdziņu, tieši tirdziņu. [..] Viņai bija lauksaimniecība, ar lauksaimniecību negāja, pēc tam tikai viņa sāka, kaut kāds, teiksim, iekrājums naudiņas bija, lai sāktu, krāsni izbūvētu un sāktu cept, tādā ziņā jau bija pamats. M.P.: Vai viņa nerakstīja kādus projektus? - Īpaši tā cilvēki, ja viņš to projektu uzraksta, viņš jau īpaši neafišē. [..] [Vēl kāds saimnieks] arī uztaisīja no nulles būtībā, pilnībā viņam nebija nekas, domāja, ko darīt, uztaisīja, sāka cept rupjmaizīti, saldskābmaizīti, cep, tagad brauc tirgojas.
 
Šeit tiek turpināts stāsts par to, kā lauku labumu tirdziņa uz vietējo produkciju mērķētā politika veicina cilvēku iespējas atrast jaunas nodarbes. Mani ieintriģēja attīstības speciālistes piebilde par to, ka cilvēki projektus neafišē. Vai tas nozīmē, ka dalīšanās pieredzē raisa bailes par konkurenci? Projektu pieredze ir iespēja attīstīties, atsperties, gūt jaunas idejas, domāt uz priekšu. Kaimiņš kaimiņam sniedzot padomu šādu attīstības procesu veicina, vai tas tomēr nebūtu savstarpējs ieguvums? Intervija uz šiem jautājumiem neatbild un reizē nav arī vispārināma, vien rosina ziņkāri.
 
Informācijas plūduma problemātikai pieskaras arī intervētais kooperatīva vadītājs, kritizējot pārbaudes dienestu regulāros apmeklējumus. Viņš norāda, ka nepatīkams ir ne tikai tehniskais darba iztraucējums, bet gan abpusējas komunikācijas trūkums starp pārbaudītājiem un pārbaudāmajiem. Savstarpējību aizstāj uzraudzība un soda sankcijas.
 
Lielākais ir, lai mums netraucē strādāt [..] piemēram, veterinārais dienests [..] nu labi, reizi ceturksnī, bet šis bija mēnesi atpakaļ viņi bija, atkal klāt. Cilvēkiem mūsu tādu stresu uzdzen daudziem, ka ražošanas vadītājiem, meistariem, ka atkal viss jāpucē, jātīra. [..] Tagad VID ir pieteikusies uz otrdienu. [..] Protams, visādi, kas te jau rada [likumus] - klausies darba laikā radio, kas saka: jums jāizņem licenci, lai jūs varat radio klausīties. [..] Pārbaudes, kas pārbauda, vai ir pareizas programmas datoros, vai viss ir licenzēts. Man liekas, acīmredzot lobija iespaidā, tiek dibināti tādi dienesti tikai ar vienu nolūku – kaut ko iekasēt no tā, kas godīgi kaut ko grib strādāt, kas godīgi maksā nodokļus. Tāpat radaru sistēma [..] mums ir kādas 14 mašīnas, man arī ir tādas fotogrāfijas parādījušās. [..] Ar ko mūsu dienesti atšķiras no tiem dienestiem, kas arī citur ir Eiropā, kad viņi arī padomu dod un palīdz, palīdzību vajag, bet mums [..] sodīt, iekasēt soda naudas, tas ir kaut kāds neloģisms, tas nozīmē, ka grib tev neļaut attīstīties. [..] Mums vienā fermā te bija: strādā ģimene, ģimenes ferma, atnākuši bērni palīdzēt, bērni palīdz, ierodas inspekcija, sods [..] ja strādā savā ģimenes fermā, tad viņiem jābūt reģistrētiem kā nodarbinātiem.
 
Pārraudzības dienestu šaurā funkcija atbilst birokrātiskā valsts aparāta loģikai, tomēr pastāvot centieniem pēc kvalitatīvas attīstības, pieļaujams, ka savstarpējības veicināšana ir viens no labākas nākotnes stūrakmeņiem. Arī lauku attīstības speciāliste vērš dusmas un kritiku pret birokrātijas negatīvajiem aspektiem:
 
[Rīgā] uzdodu speciālistam vienu savu jautājumu, viņš man atbild „piedodiet, es šajā jautājumā neesmu kompetents, man jāpasauc cits speciālists”. Viņiem tā kā klapes uzliktas, viņi tikai pa vienu savu jautājumu, tajā pašā laikā [..] man kā konsultantam būtībā ir jāzina, kad sēt, ko sēt, kad novākt, kad stādīt, gan visas ķīmijas, gan augu aizsardzības, gan visa grāmatvedība, visa likumdošana [..] nāk ienākumu deklarācijas, ne visi cilvēki internetā var ieiet, ne visi VID mājas lapā var aizsūtīt deklarācijas, ne e-pastu elektroniski apskatīties, viņi visi nāk pie manis, es to visu daru. [..] Mēs nevaram teikt: ziniet, atvainojiet, mēs šajā jautājumā neesam kompetenti. Ja nezini to, tad tas ir piecu minūšu laikā jānoskaidro, savādāk nevar būt.
 
Šajā piemērā teiktais uzsver informācijas aprites nozīmību institūciju līmenī, kur nozīmīgi būtu tas, lai lauku entuziastu Rīgas brauciena ieguldījums rezultētos efektīvā informācijas apmaiņā. Reizē iepriekšminētais arī aizved atpakaļ pie gluži vienkāršas informāciju tehnoloģiju realitātes lauku vidē. Interneta pieejamība var būt apgrūtināta vai nu nepastāvot tīri tehniskai interneta pieejai, vai arī iedzīvotāji laukos turpina izvēlēties pierastākus sazināšanās un informācijas aprites līdzekļus kā telefonus un avīzes.
 
Ar šo īso ieskatu intervēšanas pieredzē, uzsverot piemērus, kuros parādās komunikācijas manieres atspoguļojums dažādu indivīdu vidū informantu stāstījumā, vēlos uzsvērt vidutāju lielo lomu savstarpējības nodrošināšanā. Saziņa un informācijas aprite starp lauksaimniekiem un viņu strukturālajām iespējām ietver plašāka zināšanu lauka pieejamību, kādu piedāvā internets (projektu rakstīšanas iespējām, ideju ģenerēšanai jaunas uzņēmējdarbības sākšanai, iespējām veikt maksājumus un atrast padomus) un aktīvs lauku attīstības speciālistu darbs – šie faktori ir nozīmīgi attīstību veicinoši elementi. Kā arī sadarbībā starp Rīgas speciālistiem un lauku speciālistiem noteikti iespējama ciešāku saikņu veidošana ar izglītojošu un pilsētu – lauku atšķirīgo dzīves specifiku skaidrojošu pasākumu palīdzību.
 
2012. gada 27. decembrī