Debates Alsungā

Viesturs Vēveris
Zinātniskais asistents LU ESF projektā „Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas”

Pirms dažām nedēļām Alsungas iedzīvotāji – skolēni, skolotāji un citi interesenti – sniedza lielisku sadarbības paraugu mums, pētniekiem no Latvijas Universitātes projekta „Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes”. Vasarā uzsāktā sadarbība ar Alsungas novada iedzīvotājiem ieguva jaunu formu, kad š.g. 10. novembrī Alsungas vidusskolā notika skolēnu debates par jautājumu, vai migrācija apdraud dzīves kvalitāti Alsungā.Divas komandas, katra trīs cilvēku sastāvā, aizrautīgi diskutēja, vai un kā cilvēku aizplūšana no Alsungas un Latvijas ietekmē Alsungas iedzīvotāju labklājību. Kā nekā, mūsdienās arvien retāk dzīve tiek aizvadīta viena pagasta ietvaros. Tādēļ tēma ir gan personīga, gan arī nozīmīga novada un Latvijas mērogā.

Debašu rezultātus lasītāji jau zina. Ļoti līdzvērtīgā cīņā žūrija, kuras sastāvā bija latviešu valodas skolotāja Inta Pētersone, novada domes priekšsēdētājs Grigorijs Rozentāls un diakons Mihails Volohovs, uzvaras laurus piešķīra komandai, kura izlozes rezultātā iestājās par to, ka migrācija tik tiešām apdraud dzīves kvalitāti. Bet, kā norādīja arī žūrijas sastāvs, savos centienos pierādīt, ka migrācija rada vairāk iespējas, kā draudus daudz neatpalika arī oponenti.

Droši varu paziņot – tam pievienojas arī migrācijas jautājumu pētniece Dace Dzenovska –, ka Alsungas vidusskolēnu komandu demonstrētās debates ir nozīmīgs notikums gan Alsungas vidusskolai, gan arī pētniekiem. Skolēnu sniegums lieliski parādīja debašu divkāršo uzdevumu: (1) padziļināt zināšanas un rosināt domāšanu par noteiktu tēmu; un (2) meklēt pierādījumus un mācīties argumentēti diskutēt. Piemēram, kāda no Alsungas vidusskolniecēm pauda atskārtu, ka pieticis iedziļināties informācijā, lai pārliecinātos, ka viņas iepriekšējie pieņēmumi bijuši maldīgi. Ja pirms informācijas izpētes, meitene domāja, ka būs viegli pierādīt to, ka migrācija apdraud dzīves kvalitāti, tad atrastie dati pārliecināja viņu par pretējo. Pārfrāzējot kādu populārās „igauņu” grupas „Reigani” dziesmas rindu, ļoti bieži „Nekas nava tas kas tas ir” vai šķiet esam. Informācijas pārbagātības jeb lēta interneta laikmetā ir nepieciešama veselīga deva ziņkāres un kritiskās domāšanas prasmes. Debates ir viens no rīkiem, ar kura palīdzību var attīstīt spēju kritiski izvērtēt sev apkārt notiekošo, sakārtot savas zināšanas un pierast pie viedokļu dažādības, t.i. nepieciešamības aizstāvēt savu un novērtēt citu viedokli.

Savukārt mūsu rīcībā nonākušie jauniešu debatēm sagatavotie, improvizētie argumenti, pretargumenti, oponentiem uzdotie āķīgie jautājumi un ne mazāk izteiksmīgās atbildes ļauj labāk spriest gan par Alsungā notiekošo, gan par šo notikumu vērtējumu no iedzīvotāju puses. Iedzīvotāju pašu redzējums par situāciju ir sevišķi svarīgs mūsu pētniecības darbā, jo izmantojam sociālās un kultūras antropoloģijas metodes. Sociālā un kultūras antropoloģija kā disciplīna veido zināšanas, liekot pētniekiem iejusties konkrētās dzīves situācijās un ļaujot cilvēkiem izteikties pašiem. Informācijas iegūšana notiek ar dažādu metožu palīdzību—intervijas, līdzdalība kopienu dzīvē, pat ilglaicīga dzīvošana kādā noteiktā vietā.

Mūsu pētījums ilgs vēl pāris gadus, tāpēc sasteigtu secinājumu vietā piedāvāšu jautājumus. Tie spilgti izcēlās debatēs – tie nav importēti no Rīgas. Domājams, agrāk vai vēlāk uz tiem tāpat vajadzēs atbildēt katram suitam gan pie sevis, gan, iespējams, oficiālākās vai neoficiālākās pārrunās.

Pirmais jautājums ir vispersonīgākais un tas skar katra „māju” sajūtu – tā ir ģimenē, sētā, apvidū, novadā? Kāda ir Alsungas vieta šai sajūtā? Vai varbūt mājas ir jebkur, kur esmu es? Šīs tēmas svarīgums atklājas brīdī, kad novērtējam sev pieejamās iespējas un vai to sasniegšanas dēļ esam gatavi attālināties. Ja esam – cik tālu? Un cik ilgi? Bez māju izjūtas nav nedz aizbraukšanas, nedz atgriešanās. Un ļoti pat var būt, ka dzimtenes sajūta var rasties vien esot ārpus tās.

Turpinot – kā katra izvirzītie mērķi un saskatītās iespējas saskaņojamas ar paša talantiem un zināšanām? Kā tas saskan ar novadnieku kopēju vīziju? Un kā – ar Alsungas kā novada situāciju? Nav iemesla ne kautrībai, ne skumjām – katra izvēles ir neatkārtojamas, mērķu sasniegšanas veidi – unikāli. Runājot ar kaimiņiem, novadniekiem, aizbraucējiem, ļoti bieži izrādās, ka šķietami individuālās intereses ar kādu pārklāsies vai būs sasniedzamas daudz ātrāk, apvienojot spēkus. Lai arī debatētāji, saprotams, novada nākotni saista ar jauniešiem, iedzīvotāju dalījumu un nošķīrumus – pēc vecuma, tautības – mazākas pašvaldības vienkārši vairs nevar atļauties. Arī katrs aizbraucējs, katrs atbraucējs ir iespēju avots.

Visbeidzamais jautājums attiecas Alsungas atdzimšanas un unikalitātes atslēgu. Bija interesanti vērot, kā abas komandas debatēs iedzīvināja suitismu, suitu kopienas identitāti skatot caur migrācijas tēmu. Jaunieši debatēs skāra jautājumu – „Vai suits Īrijā joprojām ir suits?” To tikpat labi varētu pavērst otrādi – kā jautājumu „Kas ir suits Alsungā?” un, divdomīgāk, „Kā rodas suiti?” Skaitā nelielas grupas centienos nepazust visā pasaulē cīnās ar dilemmu – noslēgties vai atvērties? Taktikas un sekmes ir dažādas. Taču dzīvas, aktuālas, mainīgas tradīcijas pārmantojas ne tikai ģimenēs – tās var arī iemācīties. Tās gluži dabiski pievelk interesentus, ciemiņus – zinātniekus, investorus ar finanšu resursiem, sapņu dzīvesvietas meklētājus ar citiem talantiem.

Tie ir jautājumi, kas vispārināmi uz visu sabiedrību un arī valsti. Taču, kamēr apslēpti pilsētas burzmā, novados tie atklājas kā uz delnas. Lai gan pētniecības darbi vēl turpinās, tomēr varam apgalvot, ka laba dzīve suitiem un viņu kaimiņiem saistāma ar bagātu vietējo kultūras dzīvi, dzīvelīgu novada ekonomiku, sabalansētu paaudžu proporciju un, noslēdzot, drošību no valsts puses.

Neapšaubāmi, šie apstākļi savstarpēji saspēlējas, un debatēs dzirdētie viedokļi par iedzīvotāju pārvietošanās ļauj šo saspēli izgaismot. Tā ir jēgas aisberga redzamākā daļa, neredzamo arī mēs Rīgā vēl tikai apjaušam.

2010. gada novembrī